Ziņas
Pirms kāda laika studentu kopmītnēs Ausekļa ielā notika zādzība. It kā „neliela” dažs labs teiktu, jo tika paņemts tikai (?) telefons un maks – visvieglāk aiznesamās un pārdodamās lietas, kas bija atrodamas studentes istabiņā un tomēr... neliels šoks un neizpratne ir un paliek sastāvdaļa no cietušās meitenes dzīves.
Intervijas laikā meitene smaida un jokojas, jo nu jau ir samierinājusies ar notikumu, taču viņa „nekad nebūtu pieļāvusi šādu iespēju, ka kaut kas tāds varētu atgadīties, nekad!” Jo kopmītnēs mitinās jau trešo gadu.”
Un, atklāti sakot, tas patiešām ir retums -„Burlaki” sarunājās ar citiem vecāko kursu studentiem, kas arī mitinās kojās un piekopj īsteni studentisko dzīvi, bet nespēja atcerēties, ka jebkad iepriekš būtu radušās šādas situācijas. Jā, reizēm pazūdot „Fairy” no virtuves, citreiz kaut kas ēdams pazūd, ja ir atstāts bez pieskatīšanas virtuvē un vēders žēlabaini rūc, bet vismaz pēdējo gadu laikā nav bijis tā, ka tiktu nozagts kaut kas ļoti vērtīgs, turklāt no istabiņas. Vairāki aptaujātie cilvēki smejoties atzina, ka drošvien, ka krīze vainojama, savukārt A-koju iemītniece uzskata, ka „Visi cilvēki ir normāli. Ja tev kaut ko vajag, nu, tad ienāc un pajautā! Nevienam jau nav žēl kaut ko iedot, ja ir. Vajag naudu, var arī to sameklēt un sagrabināt, aizdot. Visu var sarunāt. Patiešām.”
Sūdzība policijā netika iesniegta, jo izrādās, ka meitene pati vien ir vainojama, ka neaizslēdza istabiņas durvis. „Tu jau nepiedomā pie tā, jo, vismaz es šeit dzīvoju kā mājās, es nepiedomāju pie tā, ka man būtu jāslēdz ciet istabiņa ejot uz virtuvi vai uz balkonu. Esmu nodzīvojusi šeit jau divus gadus un pat prātā nebūtu ienācis, ka kaut kas tāds varētu atgadīties.”
Dzīvojot kojās, ikviens students uzticas un paļaujas uz saviem līdzcilvēkiem, biedriem un tā saucamajiem „cīņu biedriem”. „Ir riktīgi stulba sajūta, ir pretīgi,” saka meitene no A-kojām – „Divus gadus tu šeit dzīvo kā mājās un tu saproti, ka visi tie cilvēki, kas šeit dzīvo, tu viņus vairāk vai mazāk pazīsti – kopīgas lekcijas vai vienkārša pazīšanās. Un tad ir tā kā ir, jo tu pat nepieļauj domu, ka tas ir kāds, ar ko tu diendienā sasveicinies, bet tanī pat laikā es negribētu arī domāt, ka kāds svešinieks, no ielas, ir ienācis.”
- Ko par to saka koju komendante?
- „Komendantes viedoklis ir tas, ka tas ir normāli. Ko gan citu sagaidīt, ja istabiņas durvis netiek aizslēgtas? Sanāk, ka pati esmu vainīga.”
- Vai Tev pašai ir kādas aizdomas, kurš būtu varējis būt zaglis?
- „Es par to nedomāju. Tajā dienā es vēl par to domāju, bet pēc sarunas ar komendanti, kas ieteica apdomāt, kas varēja ienākt pie manis, kurš varēja paņemt un ieteica pārbaudīt viņu mantas, es sapratu, ka labāk palieku nezinot nekā domājot par savām istabas biedrenēm un pazīstamiem cilvēkiem apkārt kā potenciālajiem zagļiem.”
- Kāda ir Tava attieksme pret durvju slēgšanu?
- „Tik pat labi – es eju uz tualeti un man arī ir jāslēdz ciet durvis, jo es arī nevaru būt droša, ka kāds neienāk. Es eju dušā, tad man varbūt ir jāslēdz viss dzīvoklis, jo kāds var ienākt skapī un paņemt drēbes un aiznest kurpes prom. Nezinu, varbūt patiešām ir jāaizslēdz viss.”
Jautājot par to, vai ir dzirdēts par to, kas vēl ir pazudis kojās, meitene zināja stāstīt, ka kopš semestra sākuma virtuvēs pazūdot ēdiens, kam vienkārši pieaugot kājas, bet izņemot to – nekas cits līdzīga rakstura neesot dzirdēts...
Piezīme: Jā, protams, ka "meitenei" ir vārds, tomēr "Burlaki" izvēlējās šo vārdu neizpaust.
